Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

Redzi, es stāvu durvju
priekšā un klaudzinu. Ja kas
dzird manu balsi un durvis
atdara, es ieiešu pie viņa un
turēšu ar viņu mielastu,
un viņš ar mani  (Atkl. 3:20).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds 2018.11

«Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani» (Atkl. 3:20).

Vai mums bieži ir gadījies dzirdēt klauvēšanu pie durvīm? Tas var būt pastnieks, kaimiņš, dēla draugs, vai varbūt arī kāds svešinieks ... Ko viņš vēlas? Vai ir prātīgi atvērt un ielaist mājās kādu ko labi nepazīstam?

Tomēr šis Dieva Vārds nāk no Atklāsmes grāmatas un aicina mūs uzņemt negaidītu viesi.

Šī grāmata kristiešiem ir ļoti pamācoša un autors šeit Jēzus Kristus vārdā, kas mīlestības dēļ uz ikvienu cilvēku ir miris un augšāmcēlies, uzrunā Laodicejas draudzi.

Viņš raksta kā tāds, kam vara, kas nāk no šīs mīlestības. Viņš draudzi uzslavē, norāj un aicina uzņemt vareno palīdzību, ko pats Kungs piedāvā šai ticīgo draudzei, lai viņi būtu spējīgi atpazīt Viņa balsi un “atvērt durvis”.

«Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani»

Šodien tāpat kā tajā laikā visa kristīgā kopiena tiek aicināta pārvarēt bailes, šķelšanos, šķietamu drošību, lai uzņemtu Jēzu. Viņš patiešām mums parādās ikdienas ģērbies dažādās “drēbēs”. Tās var būt ikdienas ciešanas, grūtības būt uzticīgam, neskaidrība svarīgu dzīves izvēļu priekšā, bet īpaši brāļa vai māsas seja ar ko krustojas mūsu ikdienas gaitas.

Tas ir arī personīgs aicinājums “pavadīt laiku” kopā ar Jēzu privātā sarunā, mierīgā vakarā kā mēdz darīt ar draugu kopā ieturot vakariņas. Tas ir piemērotākais laiks sarunai, kas aicina uz ieklausīšanos un atvērtību.

Vispirms ir jāapklusina apkārtējie trokšņi, lai varētu atpazīt un klausīt Viņa balsij, Viņa Garam, vienīgajam, kas ir spējīgs atbrīvot mūs no bailēm, lai mēs varētu atdarīt mūsu sirds durvis.

Kjāra Lubich šādi apraksta savu pieredzi: «Ir nepieciešams apklusināt visu mums apkārt, lai sadzirdētu mūsos Gara Balsi. Un šī Balss ir jāizšķir līdzīgi kā dimantu izvelk no dubļiem: notīra un izliek apskatei un dāvina īstajā laikā, jo tā ir Mīlestība un Mīlestībai tiek dāvāta, tā ir kā Uguns, kura ja ir malka deg, citādi izdziest. Mīlestībai mūsos ir jāaug un jāplūst pāri».

Pāvests Francisks saka: «Svētais Gars ir dāvana. [...] tas mūsos ienāk un nes augļus, lai mēs varētu tos dāvāt citiem. [...] Tas ir tieši Svētais Gars, kas mūs novērš no mūsu 'es' lai mēs atvērtos kopienas 'mēs', saņemtu lai dotu. Mēs neesam centrā, mēs esam šīs dāvanas instruments citiem».

«Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani»

Evaņģēlijam raksturīgajā savstarpējā mīlestībā arī kristieši līdzīgi Viņam un kopā ar Viņu var būt liecinieki Dieva klātbūtnei vēstures notikumos arī mūsu dienās.

Migrantu plūsmas laikā, kādā pierobežas vietā kāds sadzirdēja klauvējienu pie savām durvīm. Un tā stāsta Delia: «Kādā karstā svētdienas pēcpusdienā ieraudzīju uz ietves sava bāra priekšā sēžam daudzas mammas ar saviem bērniem, kas aiz izsalkuma raudāja. Es aicināju viņas iekšā sakot, ka pabarošu bērnus bez maksas. Mātes sākumā šaubījās, jo viņām nebija naudas, bet es uzstāju un viņas piekrita. No tā brīža notikumi risinājās tā, ka šobrīd tas ir kļuvis par migrantu bāru, kuri pārsvarā ir musulmaņi. Daudzi mani sauc par “Āfrikas mammu”. Pamazām zaudēju savus agrākos klientus. Un tā istaba, kurā agrāk veci cilvēki spēlēja spēles, kļuva par bērnistabu, kur viņi var rakstīt un spēlēties ar galdiņu kur apmainīt pamperus, lai mammām ir vieglāk. Dažreiz tur notiek itāļu valodas nodarbības. Tā tik daudz nebija mana izvēle, cik es vienkārši nevarēju viņus ignorēt. Pateicoties migrantiem es iepazinos ar daudziem cilvēkiem un asociācijām, kas man palīdz. Ja būtu jāsāk no sākuma, es to darītu. Man svarīgi ir DĀVĀT!».

Mēs visi esam aicināti uzņemt Kungu kas klauvē, lai pēc tam kopā ar Viņu izietu ārā satikt tuvāko.

Tas būs pats Kungs, kas mūsu dzīvē radīs telpu ar savu klātbūtni.

Letizia Magri