Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

«Priecājieties Kungā vienmēr»
(Fil. 4:4).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds 2018.12

«Priecājieties Kungā vienmēr» (Fil. 4:4).

Apustulis Pāvils šos vārdus raksta Filipu pilsētas draudzei brīdī, kad pats atradās lielās grūtībās pret viņu vērsto vajāšanu dēļ. Un tomēr šiem saviem dārgajiem draugiem viņš dod padomu, pat gandrīz pavēli “vienmēr priecāties”.

Bet vai vispār ir pareizi dot šādu pavēli?
Palūkojoties sev apkārt mēs neatrodam daudz iemeslu mieram, kur nu vēl priekam!
Sastopoties ar dzīves pārbaudījumiem, sabriedības netaisnību, spriedzi cilvēku starpā ir jau liels izaicinājums nezaudēt dūšu, nesabrukt, neieslēgties sevī. 

Un tomēr Pāvils aicina arī mūs: 

«Priecājieties Kungā vienmēr»

Kāds ir viņa noslēpums? «[...] ir viens iemesls kāpēc neskatoties uz visām grūtībām mums vienmēr ir jābūt priecīgiem. Tā ir nopietni ņemta kristieša dzīve, kas mums to dod. Caur to Jēzus pilnībā dzīvo mūsos un esot kopā ar viņu mēs nevaram nepriecāties. Viņš ir patiesā prieka avots, kas atbrīvo mūs no ikvienām bailēm, gan tām kas attiecas uz pagātni, gan tām kas attiecas uz nākotni, viņš dod mums spēku pārvarēt visas iespējamās grūtības kārdinājumus un pārbaudījumus.»

Kristieša prieks nav vienkārši optimisms vai drošība materiālajā jomā, vai jaunības prieks labā veselībā. Tas pirmkārt ir personiskas tikšanās ar Dievu auglis sirds dziļumā.

«Priecājieties Kungā vienmēr»

No šī prieka, Pāvils piemetina, dzimst spēja pieņemt citus ar prieku, spēja veltīt laiku tiem kas ir mums apkārt.

Vēl vairāk, citā vietā Pāvils tieši atsaucas uz Jēzus teikto: «ir lielāks prieks dot nekā ņemt» .

No Jēzus klātbūtnes arī izriet sirdsmiers, vienīgais, kas var ietekmēt cilvēkus, kas mums apkārt ar savu neapbruņoto spēku.

Nesen Sīrijā, neskatoties uz lielām briesmām un kara ciešanām, liels skaits jauiešu sapulcējās, lai dalītos Evaņģēlija dzīvošanas pieredzē un pieredzētu prieku ko dod savstarpēja mīlestība. Viņi atgriezās mājās ar apņēmību liecināt, ka brālība ir iespējama.

Lūk atsauksme no šīs tikšanās:

«Mēs dzirdējām daudz stāstu par lielām ciešanām un cerību, par varonīgu ticību Dieva mīlestībai. Ir tādi, kuri zaudējuši visu un kopā ar ģimeni dzīvo bēgļu nometnē, tādi, kas redzējuši savus dārgos aizejam bojā [...]. Šajos jauniešos ir stipra apņemšanās sākt jaunu dzīvi savā vidē. Viņi organizē pilsētas svētkus, iesaistot tūkstošiem cilvēkus, atjauno skolu un dārzu pilsētas centrā, kas kara dēļ bija atstāts pusratā. Piedāvā atbalstu desmitiem bēgļu ģimeņu [...]. Prātā nāk Kjāras Lubich vārdi: “Kristieša prieks ir kā saules stars kas spīd cauri asarai, kā roze, kas uzplaukusi no asinīm slacītas zemes. Tā ir mīlestības esence, kas attīrīta caur ciešanām [...], un tāpēc tai ir apustulisks spēks, kas ļauj nedaudz ielūkoties Paradīzē” . Mūsu brāļos un 4 māsās Sīrijā mēs redzam pirmo kristiešu spēku, kas šī kara briesmās liecina par uzticību un cerību Dievam, kas ir Mīlestība, kas tālāk tiek nodota līdzcilvēkiem. Paldies, Sīrija, par šo izdzīvoto kristietības pieredzi!».

Letizia Magri