Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

«Tūlīt bērna tēvs iekliedzās:
“Es ticu, palīdzi man
manā neticībā”»
(Mk. 9:24).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds 2020.02

«Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu, palīdzi man manā neticībā”» (Mk. 9:24).

Jēzus mācekļu pavadīts ir ceļā uz Jeruzalemi. Viņš jau ir sācis gatavoties izšķirošajai tikšanās reizei. Viņam būs jāsastopas ar reliģiskās varas noliegumu, nāves spriedumu no romiešu puses un krustā sišanu, kam pēc tam sekos augšāmcelšanās.

Pēterim un citiem mācekļiem ir grūti izprast šo patiesību, taču Marka Evaņģēlijs mums pakāpeniski atklāj Jēzus misiju: cilvēces pestīšanu caur ciešanu vājumu.

Ceļā Jēzus satiek daudz cilvēku un ikvienam ir blakus viņa vajadzībās. Šobrīd redzam kā viņš atbild uz tēva kliedzienu, kas lūdz izdziedināt savu bērnu, kam ir smagas veselības problēmas, iespējams epilepsija.

Lai brīnumam būtu iespēja notikt, Jēzus no savas puses izvirza tēvam prasību: jābūt ticībai.

«Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu, palīdzi man manā neticībā”»

Tēva skaļi izteiktā atbilde Jēzum apkārt sapulcējušos cilvēku priekšā ir acīmredzami pretrunīga. Šis vīrs, līdzīgi kā bieži notiek ar mums, izjūt ticības vājumu, nespēju pilnībā uzticēties Dieva mīlestībai un viņa plānam attiecībā uz ikviena sava bērna laimi.

No otras puses Dievs uzticas cilvēkam un neko nedara bez tā līdzdalības, bez tā brīvas piekrišanas. Viņš prasa ieguldījumu no mūsu puses, lai arī mazu: atpazīt Viņa balsi sirdsapziņā, uzticēties Viņam un sākt mīlēt.

«Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu, palīdzi man manā neticībā”»

Lielā mērā mums apkārt valdošā kultūra par panākumu atslēgu uzskata agresivitāti visās tās izpausmes formās.

Turpretī Evaņģēlijs mums piedāvā paradoksu. Mēs varam uzskatīt mūsu vājumu, limitus, trauslumu kā izejas punktu lai ienāktu attiecībās ar Dievu un kopā ar Viņu piedalīties lielākajā no projektiem - universālas brālības izveidē.

Jēzus ar visu savas dzīves piemēru mums ir mācījis kalpošanas loģiku, pēdējās vietas izvēli. Tā ir optimāla pozīcija, lai transformētu šķietamu sakāvi uzvarā, kas nav savtīga un pārejoša, bet paliekoša un tiek dalīta ar visiem.

«Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu, palīdzi man manā neticībā”»

Ticība ir dāvana, kuru varam un kura ir jālūdz ar neatlaidību, lai varētu sadarboties ar Dievu un daudziem atvērt cerības durvis.

Kjāra Lubich raksta: «Ticēt patiesībā ir just, ka mēs tiekam Dieva uzlūkoti un mīlēti, tā ir apziņa, ka katra mūsu lūgšana, katrs vārds, katra kustība, katrs bēdīgs, priecīgs vai vienaldzīgs notikums, katra slimība, viss, viss, viss ir Dievam redzams.

Un tā kā Dievs ir mīlestība, pilnīga uzticēšanās viņam ir vienīgā loģiskā atbilde. Šīs paļāvības dēļ mēs bieži varam runāt ar viņu, pastāstīt viņam par savām rūpēm, nodomiem, plāniem. Mēs varam atdoties viņa mīlestībai zinot, ka tiksim saprasti, mierināti un mums palīdzēs.

“Kungs,” mēs varam lūgt, “palīdzi man palikt tavā mīlestībā. Dari, lai es nedzīvotu ne mirkli neizjūtot, neesot pārliecināts, ar ticības vai pat pieredzes palīdzību nezinot, ka tu mani mīli, ka tu mūs mīli.”

Un tad, mīlot, pieliekot pūles, lai mīlētu mūsu ticība kļūs stingra un nelokāma. Mēs ne tikai noticēsim Dieva mīlestībai, bet taustāmi sajutīsim to mūsu dvēselē, un mēs redzēsim notiekam “brīnumus” sev apkārt».

Letizia Magri