Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

“Kungs ir labsirdīgs pret visiem,
un Viņa žēlastība ir
pār visām Viņa radībām.”
(Ps. 145:9)

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds

“Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība ir pār visām Viņa radībām.” (Ps. 145:9)

Šis psalms ir slavas himna Kungam, kas cildina viņa karalisko dabu un varu pār visu vēsturi. Tā ir mūžīga un majestātiska, taču tā izpaužas taisnībā un labvēlībā, tā vairāk līdzinās tēva klātbūtnei nevis varenam valdniekam.

Šīs himnas centrā ir Dievs, kurā arī atklājas viņa pārbagātais mātes maigums. Viņš ir žēlsirdīgs, labvēlīgs, lēns dusmās, pārbagāts mīlestībā, labs pret visiem...

Dieva labvēlība parādās attiecībā uz Izraēļa tautu, bet tā ir pāri visam, ko viņš ir radījis, pāri visiem cilvēkiem un visai radībai.

Psalma beigās autors aicina visus dzīvos šo himnu attiecināt uz sevi, pastiprinot tās skanējumu tai pievienojoties daudzbalsīgā harmoniskā korī:

“Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība ir pār visām Viņa radībām.”

Pats Dievs ir uzticējis radību vīrieša un sievietes darbīgajām rokām kā atvērtu “grāmatu”, kurā ir ierakstīta viņa labēlība. Tie ir aicināti sadarboties ar Radītāju, pievienojot tai taisnības un miera lappuses, staigājot saskaņā ar Viņa mīlestības plānu.

Taču, diemžēl, tas ko mēs redzam sev apkārt ir daudz ievainotu cilvēku, kas bieži ir neaizsargāti un ievainotu dabu. Tas ir daudzu vienaldzības, egoisma un alkatības dēļ, kas ekspluatē lielās dabas bagātības tikai savām personīgajām interesēm uz kopējā labuma rēķina.

Pēdējos gados kristīgajā pasaulē ir radusies jauna apziņa par radību un tās trauslumu. Šajā sakarā varam pieminēt daudzu Baznīcu vadītāju aicinājumus no jauna atklāt dabu kā dievišķā labuma spoguli un cilvēces kopīgo mantojumu.

Pagājušajā gadā savā uzrunā lūgšanu dienā par vides aizsardzību patriarhs Bartolomejs teica: “Ir nepieciešama nepārtraukta modrība, informācija un izglītošana, lai skaidri apzinātos mūsdienu ekoloģiskās krīzes saistību ar cilvēku darbībām [...] kuras [...] rezultējas un ved uz apkārtējās vides krīzi, ko šodien piedzīvojam. Tāpēc vienīgais ceļš ir atgriešanās pie mērenības un askēzes [...] sākotnējā skaistuma, kas mūs var vadīt ceļā uz saprātīgu apkārtējās vides izmantošanu. Patiešām, alkatīga vajadzība apmierināt mūsu materiālās vajadzības neizbēgami noved pie cilvēka garīgas nabadzības, kas rezultējas apkārtējās vides iznīcināšanā.”

Enciklikā Laudato Si’ pāvests Francisks raksta: “Rūpes par dabu ir daļa no dzīvesveida, kas sevī ietver spēju dzīvot kopā savstarpējās attiecībās. Jēzus mums atgādina, ka mums ir kopīgs Tēvs un ka tādējādi visi esam brāļi. Brāļu mīlestība var būt tikai nesavtīga [...]. Šī pati nesavtība mūs iedvesmo mīlēt un pieņemt vēju, sauli un mākoņus, lai arī nevaram tos kontrolēt. [...] Mums ir jāatjauno pārliecība, ka esam viens otram vajadzīgi, ka esam atbildīgi viens par otru un par pasauli, ka ir vērts būt labiem un godīgiem.”

Brīvā brīdī vai citā izdevīgā dienas laikā izmantosim iespēju vērst mūsu skatienu uz debess dziļumiem, majestātiskām kalnu virsotnēm, jūras plašumiem, vai kaut tikai uz zāles asniņu, kas spraucas ceļa malā. Tas mums palīdzēs apzināties Radītāja lielumu kas “mīl dzīvību” un no jauna atklāt mūsu cerības avotu viņa bezgalīgajā labumā, kas ietver un pavada visas lietas.

Paši un savā ģimenē piekopsim mērenu dzīvesveidu, kas rēķinās ar vides un apkārtējo cilvēku vajadzībām. Tādā veidā mēs kļūsim bagātāki mīlestībā. Dalīsim ar nabadzīgajiem zemes un mūsu roku darba augļus. Tādā veidā mēs liecināsim par dzīves un prieka pilnību nesot maigumu, labumu un samierināšanos mums apkārt.

Letizia Magri