“Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas takas” (Ps. 25:4)

Šī psalma autors ķēniņš un pravietis Dāvids ir ciešanu un nabadzības nospiests un jūtas savu ienaidnieku apdraudēts. Viņš gribētu atbrīvoties no šīs situācijas, bet izjūt savu nevarību. Tāpēc viņš paceļ acis uz Izraēļa Dievu, kas vienmēr ir sargājis savu tautu un piesauc to cerībā, ka tas nāks viņam palīgā. Šī mēneša dzīvības vārds uzsver Dāvida lūgumu iepazīt Kunga ceļus un takas kā gaismu, kas ļautu izdarīt izvēles īpaši grūtību brīžos.

“Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas takas”

Arī mums gadās situācijas, kad dzīvē jāizdara izšķirošas izvēles, kas prasa sirdsapziņas un visas mūsu būtības iedziļināšanos. Dažreiz mums priekšā ir daudz izvēļu un esam apjukuši kurai dot priekšroku, citreiz atkal šķiet ka nav nevienas... Meklēt ceļu lai virzītos uz priekšu ir dziļi cilvēcīgi un reizēm ir nepieciešams lūgt palīdzību kādam ko uzskatām par draugu. Kristīgā ticība mums ļauj kļūt par Dieva draugiem - Viņš ir Tēvs, kas mūs caur un caur pazīst un vēlas mūs pavadīt ceļā.

Ik dienas Dievs katru no mums aicina brīvi doties piedzīvojumā, kā ceļa rādītāju izmantojot beznosacījumu mīlestību uz Viņu un visiem viņa bērniem. Uz ceļiem un takām ir izdevība sastapt citus ceļotājus un atklāt jaunus mērķus ar kuriem dalīties. Kristietis nekad nav vientuļa persona, bet ir piederīgs tautai, kas virzās pretim Dieva plānam attiecībā uz cilvēci, ko Jēzus mums ir atklājis - universālai brālībai, mīlestības civilizācijai.

“Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas takas”

Kunga ceļi ir augsti, dažreiz tie šķiet par augstu mūsu spējām, kā pārmestas troses pāri aizai. Tie izaicina egoistiskus ieradumus, aizspriedumus, neīstu pazemību un mums atver dialoga, satikšanās, ieguldījuma sabiedriskajā labumā horizontus. Pāri visam tie aicina uz vienmēr atjaunotu mīlestību, kas balstās uz Dieva mīlestības un uzticības klints attiecībā uz mums, kas spējīga nonākt līdz piedošanai. Bez tās nav iespējams nodibināt taisnību un mieru starp cilvēkiem un tautām.

Arī vienkāršs bet patiess mīlestības žests var izgaismot ceļu citu cilvēku sirdīs. Nigērijā tikšanās laikā, kurā jaunieši un pieaugušie varēja dalīties savā evaņģēliskās mīlestības pieredzē, kāda meitene vārdā Maija pastāstīja: “Vakar, kad mēs spēlējāmies, viens bērns mani pagrūda un es nokritu. Viņš teica “piedod” un es viņam piedevu.” Šie vārdi aizskāra kāda vīrieša sirdi, kura tēvu bija nogalinājuši Boko Haram: “Es paskatījos uz Maiju. Ja viņa, kas ir meitene, var piedot, tas nozīmē, ka arī es varu darīt tāpat.”

“Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas takas”

Ja savā ceļā vēlamies uzticēties drošam pavadonim, atcerēsimies, ka tieši Jēzus par sevi teica: “Es esmu ceļš...”(Jņ. 14:6). 1989. gadā Santjago di Kompostelā pasaules jauniešu dienās Kjāra Lubich tos uzrunāja šādiem vārdiem: 

“[...] Nosaucot sevi par “Ceļu”, viņš vēlējās pateikt, ka mums ir jāstaigā tāpat kā viņš ir staigājis [...]. Var teikt, ka ceļam, ko paveica Jēzus ir vārds: mīlestība [...] Mīlestībā kādā Jēzus dzīvoja un kuru atnesa ir īpaša un unikāla. [...] Tā ir tā pati mīlestība, kas kvēlo Dievā. [...] Bet ko mīlēt? Protams, pirmais mūsu pienākums ir mīlēt Dievu. Pēc tam: ikvienu tuvāko. [...] No rīta līdz vakaram, visās attiecībās ar citiem ir jāvadās pēc šīs mīlestības. Mājās, mācībās, darbā, sportā, brīvdienās, baznīcā, uz ielas mums ir jāizmanto dažādās iespējas mīlēt citus kā sevi pašu, redzot viņos Jēzu, nenovēršoties no tiem, bet mīlot tos pirmajiem. [...] Iedziļinoties otra dvēselē cik vien dziļi iespējams, patiesi cenšoties saprast tā problēmas, vajadzības, priekus un bēdas, lai varētu ar to dalīties ikvienā lietā. [...] Zināmā veidā mums jākļūst par otru, līdzīgi kā Jēzus būdams Dievs mīlestības dēļ kļuva par cilvēku līdzīgu mums. Tādā veidā tuvākais jutīsies saprasts un atvieglots, jo ir kāds, kas palīdz tam nest smagumu, bēdas un piedalās tās mazajos priekos. “Dzīvot otrā”, “dzīvot citos”: tas ir liels ideāls, tas ir brīnišķīgi [...]”.

Letizia Magri