«Viņi mums parādīja neparastu laipnību» (Apd. 28:2).

Divi simti septiņdesmit kuģa avārijā cietuši cilvēki sasniedz kādas Vidusjūras salas krastu pēc divu nedēļu cīņas ar vētru. Viņi ir izmirkuši, pārguruši un pārbiedēti, tikko ir piedzīvojuši savu bezspēcību dabas spēku priekšā un ir raudzījušies nāvei sejā. Starp viņiem ir kāds cietumnieks, kuru ved uz Romu, lai stādītu imperatora tiesas priekšā.

Jā, jo šī nav mūsdienu ziņa, bet stāsts no apustuļa Pāvila dzīves, kuru veda uz Romu, kur viņa evaņģelizācijas misija vainagosies ar moceklību.

Pāvils, savas nesatricināmās ticības Providencei balstīts, neraugoties uz cietumnieka stāvokli, spēja stiprināt savus nelaimes biedrus, līdz brīdim, kad viņi tika izmesti kādā Maltas pludmalē.

Vietējie viņus uzņēma, uzkurināja lielu ugunskuru, lai viņi varētu sasildīties. Pēc tam rūpējās par viņiem visu ziemu, kopā kādus trīs mēnešus un tad apgādāja ar visu nepieciešamo, lai viņi varētu droši turpināt savu ceļojumu.

«Viņi mums parādīja neparastu laipnību»

Pāvils un pārējie cietušie piedzīvoja vietējo iedzīvotāju, kurus vēl nebija sasniegusi Evaņģēlija gaisma, sirsnīgo un konkrēto laipnību. Viņi netika uzņemti bezpersoniski un steigā, bet rūpīgi, bez kulturālajiem, reliģiskajiem vai sociālajiem aizspriedumiem. Šāda rīcība iespējama tikai ar personīgo un visas kopienas iesaistīšanos.

Spēja uzņemt otru ir ielikta katras personas DNS, jo tā ir radība kurā iespiests žēlsirdīgā Tēva zīmogs arī gadījumā, ja kristīgā ticība tajā vēl nav iedegusies vai ir apdzisusi. Tas ir likums, kas ierakstīts cilvēka sirdī, ko Dieva vārds izceļ gaismā un attīsta jau no Ābrama laikiem līdz satriecošajiem Jēzus vārdiem: «Es biju svešinieks un jūs mani uzņēmāt».

Pats Kungs savā žēlsirdībā dod mums spēku, lai mūsu trauslā griba, varētu sasniegt kristīgās mīlestības pilnību.

Ar šo pieredzi Pāvils mums māca uzticēties Dieva apredzīgajai darbībai, atpazīt un novērtēt labo, ko saņemam ar daudzu cilvēku starpniecību ar kuriem krustojas mūsu ceļi.

«Viņi mums parādīja neparastu laipnību»

Šo fragmentu no Apustuļu darbiem Maltas kristieši no dažādām Baznīcām piedāvā kā moto nedēļai par kristiešu vienotību 2020. gadā.

Šīs kopienas atbalsta dažādas palīdzības iniciatīvas nabadzīgajiem un imigrantiem, tādas kā ēdiena, apģērba, bērnu rotaļlietu izdalīšana, angļu valodas nodarbības, lai vieglāk iekļauties sabiedrībā. Ir vēlme stiprināt viesmīlību, bet arī attīstīt kopību starp dažādām kristiešu Baznīcām, lai dotu liecību par vienu ticību

Taču kā mēs liecinām tuvākajiem par Dieva mīlestību? Kā veicinām ģimeņu vienotību, draudzīgu pilsētvidi, cilvēcīgāku sabiedrību? Lūk, ko mums ierosina Kjāra Lubich:

«Jēzus mums ir parādījis, ka mīlēt nozīmē pieņemt otru kāds tas ir saskaņā ar mēru ar kādu viņš pieņem katru no mums. Pieņemt otru ar tā gaumi, idejām, trūkumiem, atšķirību. [...] Atbrīvot vietu sevī, iztīrot no sirds jebkādus aizspriedumus, nosodījumu vai noraidījuma instinktu. [...] Mēs nevaram Dievam atdot lielāku godu, kā tad, kad pieliekam pūles lai pieņemtu savu tuvāko, jo tādā veidā mēs liekam pamatu brālīgai kopienai un nekas Dievam nedod tik lielu prieku kā patiesa vienotība starp cilvēkiem. Vienotība pievelk Jēzus klātbūtni mūsu vidū un viņa klātbūtne pārveido ikvienu lietu. Tuvosimies ikvienam tuvākajam ar vēlmi to pieņemt no visas sirds un agrāk vai vēlāk nodibināt savstarpēju mīlestību».

Letizia Magri