| Dzīvības Vārds 2017.09 |
|
Septembris, 2017 “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man.” (Mt. 16:24)Jēzus ir savas publiskās dzīves vidū. Viņa misija ritēja pilnā sparā sludinot, ka Dieva valstība ir tuvu, un viņš gatavojās doties uz Jeruzalemi. Viņa mācekļi jau bija sākuši aptvert viņa misijas lielumu un atzinuši, ka Viņš ir Dieva sūtītais, ko gaidīja visa Izraēļa tauta. Beigās tie gaidīja atbrīvošanu no romiešu varas un labākas pasaules rītausmu, kas nāks ar mieru un labklājību. Tomēr Jēzus negrib veicināt šīs ilūzijas un skaidri pasaka, ka viņa ceļš uz Jeruzalemi nebeigsies ar triumfu, bet patiesībā ar nepieņemšanu, ciešanām un nāvi. Viņš arī atklāj, ka trešajā dienā augšāmcelsies. Šos vārdus ir tik grūti saprast un pieņemt, ka Pēteris protestē un nostājas pret tik absurdu lietu, ka pat cenšas Jēzu atrunāt. Asi norājis Pēteri, Jēzus vēršas pie visiem mācekļiem ar ļoti satraucošu aicinājumu: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man.”Bet ko Jēzus ar šiem vārdiem patiesībā no mācekļiem pieprasa, vakar un šodien? Vai vēlas lai mēs paši sevi nicinātu? Ka visi nodotos askētiskam dzīves veidam? Vai vēlas lai meklējam ciešanas, lai būtu patīkami Dievam? Šie vārdi pirmkārt mudina mūs sekot Jēzus pēdās, pieņemt Evaņģēlija vērtības un prasības, lai arvien vairāk līdzinātos Viņam. Un tas nozīmē dzīvot dzīvi visā tās pilnībā, kā viņš to darīja, arī ja ceļā parādās krusta ēna. “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man.”Nevaram noliegt, ka katram no mums ir savs krusts. Ciešanas tās dažādajās formās ir daļa no cilvēka dzīves, bet tās mums šķiet neizprotamas un pretrunā ar mūsu vēlmi pēc laimes. Un tomēr, tieši tur Jēzus mums māca atklāt negaidītu gaismu. Tas ir līdzīgi kā dažreiz ienākot kādā baznīcā mēs atklājam cik gaišas un skaistas ir logu mozaīkas, kas no ārpuses šķita tumšas un neizteiksmīgas. Ja gribam Jēzum sekot, viņš mums prasa pilnībā apgriezt kājām gaisā vērtību sistēmu, pārvietot sevi no atrašanās pasaules centrā un atteikties no personīgo interešu meklēšanas loģikas. Viņš aicina vairāk pievērst uzmanību citu cilvēku vajadzībām nevis savējām, lai mēs tērētu savu enerģiju cenšoties darīt laimīgus citus, pēc viņa piemēra, kas nekad nelaida garām izdevību, lai mierinātu un dāvātu cerību tiem, ko satika. Sekojot šim atbrīvošanās ceļam no egoisma mēs varam augt cilvēcībā un iegūt brīvību, kas ļauj pilnībā realizēties mūsu personībai. “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man.”Jēzus mūs aicina būt par Evaņģēlija lieciniekiem arī tad, ja šī uzticība tiek pārbaudīta sastopoties ar lielāku vai mazāku apkārtējās sabiedrības neizpratni. Jēzus ir kopā ar mums un viņš grib lai mēs būtu kopā ar Viņu liekot uz spēles savu dzīvību par vispārdrošāko ideālu: universālu brālību, mīlestības civilizāciju. Cilvēka sirdī ir dziļa vajadzības pēc šādas radikālas mīlestības, par ko liecina arī personības no nekristīgām reliģiskām tradīcijām, kuras ir sekojušas sirdsapziņas balsij līdz galam. Gandijs raksta: “Ja kāds mani nogalinātu un es mirtu ar lūgšanu uz lūpām par savu slepkavu atcerēdamies par Dievu un viņa dzīvo klātesamību manas sirds svētnīcā, tikai tad varētu teikt, ka man ir drosmīgo nevardarbība”.Kjāra Lubik atrada krustāsistā un pamestā Jēzus noslēpumā zāles ikvienam personīgam ievainojumam un ikvienam konfliktam starp personām un šajā atklājumā viņa ar daudziem padalījās. 2007.g. Štutgartē organizētās tikšanās reizē starp dažādu baznīcu kustībām un kopienām viņa rakstīja: “Ikviens no mums dzīvē sastopas ar ciešanām kaut nedaudz līdzīgām kādas bija viņam. … Brīdī kad izjūtam šīs ciešanas atcerēsimies, ka viņš tās ir padarījis par savām. Tās ir gandrīz viņa klātbūtne, dalīšanās viņa ciešanās. Sekosim Jēzus paraugam, kas nekļuva paralizēts, bet pēc sava kliedziena vēl pievienoja vārdus: “Tēvs tavās rokās es atdodu savu garu”(Lk. 23:46), atdodot sevi Tēva rokās. Līdzīgi viņam arī mēs varam pacelties pāri sāpēm un pārvarēt pārbaudījumus vēršoties pie viņa ar vārdiem: ”Es mīlu tevi šajās sāpēs pamestais Jēzu. Mīlu tevi, tās atgādina man par tevi, tās ir tavas klātbūtnes zīme, tava seja”. Un ja nākamajā brīdī mēs metīsimies mīlēt brāli vai māsu un darīsim ko Dievs no mums grib, gandrīz vienmēr pieredzēsim, ka ciešanas tiek pārveidotas priekā … . Aprindās kurās dzīvojam varam sastapties ar lielākām vai mazākām šķelšanām. Arī šajās sāpēs varam atpazīt viņa seju, pārvarēt sevī šīs sāpes un darīt visu lai atjaunotu brālību ar citiem. … Vienotības kultūras ceļš un modelis ir krustāsistais un pamestais Jēzus.” Letizia Magri |