| Dzīvības Vārds 2015.11 |
|
Novembris, 2015 «Lai visi ir viens» (Jņ. 17, 21)Šī ir pēdējā lūgšana no sirds ar kuru Jēzus vēršas pie Tēva. Viņš zina, ka lūdz to kas tam ir visvairāk pie sirds. Patiešām, Dievs radīja cilvēkus kā savu ģimeni, ar ko dalīties ikvienā labumā, ieskaitot savu paša dievišķo dzīvi. Ko gan vecāki vēlas saviem bērniem, ja ne to, ka tie rūpējas viens par otru, palīdz viens otram, dzīvo vienotībā viens ar otru. Un kas var vairāk tos apbēdināt, kā, ja bērni ir sastrīdējušies aiz greizsirdības vai materiālām interesēm, līdz pat tam ka vairs nerunā viens ar otru. Arī Dievs no mūžības ir sapņojis par savu ģimeni, kas vienota kopīgā bērnu mīlestībā uz viņu un starp viņiem. Bībeles dramatiskajā iesākumā tiek runāts par grēku un progresējošu cilvēku ģimenes sabrukumu: kā lasām Radīšanas grāmatā vīrietis apsūdz sievieti, Kains nogalina savu brāli, Lamehs lielās ar savu nesamērīgo atriebību, Bābele izraisa nesaprašanos un cilvēku izklīšanu... Izskatās, ka Dieva projekts ir cietis neveiksmi. Tomēr Dievs nepadodas un ar neatlaidību no jauna cenšas apvienot savu ģimeni. Stāsts atsākas ar Noasu, Ābrama izvēlēšanos, izvēlētās tautas dzimšanu un tā uz priekšu līdz pat lēmumam sūtīt uz zemi savu dēlu uzticot tam lielu misiju: apvienot vienā saimē izklīdušos bērnus, savākt pazudušās avis vienā ganāmpulkā, noārdīt cilvēkus sadalošās sienas un ienaidu, lai radītu jaunu cilvēku (sal. Ef. 2, 14 – 16). Dievs nepārtrauc sapņot par vienotību, un tādēļ Jēzus to lūdz kā pašu lielāko dāvanu, ko viņš var lūgt priekš mums: Tēvs, es lūdzu, «Lai visi ir viens»
Ikviena ģimene nes savu vecāku zīmogu. Tāpat ir arī ar Dieva ģimeni. Dievs ir Mīlestība ne tikai tāpēc, ka mīl savu radību, bet ir Mīlestība pats sevī, kas pastāv savstarpējā dāvāšanā un kopībā starp visām trīs dievišķajām Personām. Tāpēc tad, kad viņš radīja cilvēkus viņš tos veidoja pēc sava attēla un līdzības iestrādājot tajos tādu pašu spēju uz attiecībām, lai ikviena persona varētu dzīvot savstarpējā sevis dāvāšanā. Jēzus lūgšana, ko mēs šo mēnesi vēlamies izdzīvot pilnībā skan šādi: «Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos». Mūsu vienotības modelis nav nekas mazāk, kā vienotība, kas pastāv starp Tēvu un Jēzu. Tā ir tik dziļa, ka liekas nav iespējama. Tomēr tā ir iespējama šī 'itin kā' dēļ, kas nozīmē arī 'tāpēc ka': varam būt vienoti kā Tēvs ir vienots ar Jēzu tieši tāpēc, ka tie mūs uzņem savā vienotībā, tie to mums dāvā. «Lai visi ir viens»
Tieši tas ir Jēzus darbs, darīt mūs par vienu, tāpat kā viņš ir ar Tēvu, vienu ģimeni, vienu tautu. Šī iemesla dēļ viņš kļuva viens no mums, uzņēma uz sevi visas mūsu šķelšanās un mūsu grēkus pienaglojot tos pie krusta. Viņš pats ir norādījis ceļu, ko uzņemsies, lai aizvestu mūs līdz vienotībai: «Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.» (Jņ. 12, 32). Kā pravietoja augstais priesteris, «viņam jāmirst (…) lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus» (Jņ. 11, 52). Savā nāves un augšāmcelšanās noslēpumā viņš apvienoja visu sevī (sal. Ef. 1,10), atjaunoja grēka izjaukto vienotību un ģimeni ap Tēvu un no jauna darīja mūs par brāļiem un māsām. Jēzus savu uzdevumu pabeidza. Tagad atliek mūsu daļa, mūsu līdzdalība, mūsu 'jā' atbilde viņa lūgšanai: «Lai visi ir viens»
Kāds ir mūsu ieguldījums šīs lūgšanas piepildīšanā? Vispirms to padarīt par savu. Varam piedāvāt Jēzum savas lūpas un sirdi, lai viņš var turpināt vērsties ar šiem vārdiem pie Tēva un ar uzticēšanos katru dienu atkārtot šo viņa lūgšanu. Vienotība ir dāvana no augšienes, ko nepagurstoši jālūdz ar ticību. Vēl vairāk, tai nepārtraukti ir jābūt mūsu domu un vēlmju virsotnē. Ja tas ir Dieva sapnis, mēs vēlamies lai arī tas būtu mūsu sapnis. Reizi pa reizi pirms pieņemt jebkuru lēmumu, izdarīt izvēli, veikt darbību, mums sev jāpajautā: vai tas palīdzēs veidot vienotību, vai ir labākais no vienotības skatu punkta? Visbeidzot mums jāsteidzas uz ikvienu vietu, kur vienotības ir vismazāk, lai ņemtu to uz sevi kā Jēzus to darīja. Tas var būt rīvēšanās ģimenē vai starp paziņām, saspīlējums mūsu apkaimē, nesaskaņas darbā, draudzē, starp Baznīcām. Nebēgt no domstarpībām un nesaprašanām, nepalikt vienaldzīgiem, bet dāvāt mūsu mīlestību, kas sastāv no ieklausīšanās, uzmanības pret otru, dalīšanās ar sāpēm, ko izraisa šī atvērtā brūce. Un pāri visam dzīvot vienotībā ar tiem kas ir atvērti Jēzus ideālam un viņa lūgšanai, nepiešķirot nozīmi pārpratumiem vai viedokļu dažādībai, esot mierā “ar to kas ir mazāk perfekts vienotībā vairāk nekā ar to kas ir perfektāks, bet bez vienotības”, ar prieku pieņemot dažādību, patiešām uzskatot to par ieguvumu vienotībai, kas nekad nevar būt reducēta uz vienveidību. Jā, dažreiz tas mūs uzliks uz krusta, bet tieši tas ir ceļš ko Jēzus izvēlējās lai atjaunotu cilvēces ģimenes vienotību, ceļš ko arī mēs vēlamies iet kopā ar viņu. Fabio Ciardi |